Jānis Žipris, kurš šobrīd strādā autopreču vairumtirdzniecības uzņēmumā, pie izvēles pārkvalificēties nonācis pats. Raženais vīrs kopš šā gada februāra mācās Rīgas Valsts tehnikuma (RVT) Pieaugušo izglītības centrā, iegūstot elektrotehniķa profesiju.

“Sapratu, ka savā karjerā gribu kaut ko mainīt, jo visu tālāko dzīvi kā noliktavas darbinieks un tirdzniecības administrators pavadīt nevēlos. Jau senāk skatījos, kādi ir varianti: varēju atkal iet augstskolā, šoreiz – neklātienē, taču tas ir ilgi, četri gadi minimums. Tad parādījās informācija, ka tālmācībai un pārkvalifikācijai pieejams atbalsts no ES fondiem. Tas gan bija pasen – pirms kādiem četriem gadiem. Tad man vēl nebija 25 gadi un man vecums neatļāva ES atbalstam kvalificēties. No jauna sāku interesēties pērn. Tagad man jau ir 28 gadi un dažādiem pieaugušo izglītības atbalstiem pilnībā atbilstu,” stāsta Jānis.

Viņš arī atzīst, ka skolā un arī pēc tam tomēr nav bijis no tiem puišiem, kuri pie grāmatām jāliek ar varu. Pēc vidusskolas Liepājā Jānis iestājies Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), kur mācījies automātiku. Taču jau pēc kāda pusgada augstskolu pametis, sameklējis parastu darba vietu un kļuvis par rīdzinieku.

“Augstākā izglītība noteikti kotējas. Ja es sevi būtu piespiedis izmācīties to automātiku RTU, mana karjera tagad noteikti būtu citāda. Automātika, robotika – tagad tās ir ļoti pieprasītas lietas. Tomēr nenožēloju, ka tolaik to pasākumu pēc pusgada pārtraucu. Ātri sapratu, ka tās mācības un pēc tam darbs faktiski balstīsies tikai uz programmēšanu – tas tomēr nav mans. Vispār man patīk darboties ar datoriem, brīžam pie tiem pavadu arī brīvo laiku, bet programmētāju valodas mani neaizrauj. Es tolaik biju domājis, ka mācības vairāk būs par šo lietu uzbūvi, tehnisko un mehānisko pusi. Varbūt vēlāk būtu iepaticies, taču neko nenožēloju,” vērtē kādreizējais students un tagad jaunas profesijas ieguvējs.

Kādēļ elektrotehniķa profesija? Jānis paskaidro, ka elektrība viņam patīkot un elektroierīces saistot. Ja arī tagadējā darbā noliktavā kaut kas ar elektrību saistīts esot jādara, viņš vienmēr bijis pirmais, kas šos darbus uzņēmies.

“Mainīju vecās lampas, braucu pēc nepieciešamajiem elektropiederumiem uz veikalu – mani šīs lietas tiešām aizrauj. Tāpat arī mājās. Starp citu, manā ģimenē vēl ir tā, ka vectēvs ir elektriķis un tēvs – iekšdarbu meistars. Attiecīgi arī viņš elektrību saprot. Savā ziņā tas mums kā dzimtas arods iznāk, taču es būšu pirmais, kurš saņems arī “papīrus”, tas ir – attiecīgu aroda sertifikātu. Kā zināms, tagad tikai ar prasmēm, bet bez attiecīgiem sertifikātiem nu nekur,” atzīst topošais elektrotehniķis.

Prakses vietu jau zina

Pilnā mācību maksa par jaunās profesijas iegūšanu bijusi 1400 eiro, taču Jānis pats no tās maksājis tikai 5%, tas ir – 75 eiro. Pārkvalifikācijas kurss esot pusotra gada. Sācis šogad februārī, noslēgums paredzēts nākamgad maijā.

Izvēli par labu RVT apmācībām Jānis pamato tā: “Skatījos vairākas programmas un arī mācību iestādes, jo manis izvēlēto profesiju varēja apgūt vairākās vietās. Tagad dzīvoju Purv­ciemā un vispirms meklēju tuvāk dzīvesvietai, arī mācību laika grafika piedāvājums un prakses iziešana bija no svara. Bija mācību iestādes, kur, piemēram, prakse iet paralēli mācībām – reizi vai divas nedēļā ej uz kādu uzņēmumu un mācies praksi. Tas man nederēja. Prakse mums ir 240 stundas. Man saistībā ar tagadējo darbu labāk ir iziet visu vienā reizē.”

Ņemot to visu vērā, RVT mācību centrs Rīgā, Dārzciema ielā, izrādījies vispiemērotākais. Pavisam Jānis izskatījis kādus trīs variantus. Kad izvēlējies RVT, sazinājies, aizpildījis pieteikumu un ticis uzņemts.

“Pagaidām mācības ir tikai attālināti. Skolā esam bijuši vienu reizi ekskursijā RVT Dārzciema ielas filiālē. Tur viss ir moderni, jaunākās iekārtas, taču pandēmijas dēļ klātienē mācīties nedrīkst! Tas ir skumji, jo arī attālinātajā apmācībā redzu, ka pasniedzēji tur ir ļoti labi! Attālinātās mācības? Nu jā, kaut ko skaties, klausies austiņās, paralēli vēl uztaisi sev pusdienas, patīri dzīvokli utt. Attieksme un uztvere tomēr nav īstā. Man patiktu daudz labāk, ja būtu kontakts ar pasniedzējiem un arī nākamajiem kolēģiem,” pieredzē dalās Jānis.

Mācības esot sestdienās plus vēl vienā vai divos darbdienu vakaros. Sestdienas esot pastāvīgi, bet darbdienu vakari pamainoties. Pagaidām apgūstot tikai teorētiskās zināšanas par elektroapgādi, elektrības iegūšanas veidiem un citas tamlīdzīgas pamatlietas.

Arī par zaļās enerģijas avotiem un darbības principiem – to dēļ Jānis mācības klātienē gaida visvairāk, jo zina, ka skolā ir visi nepieciešamie uzskates materiāli, un cer, ka iespējami drīz tiks pie tiem darboties arī praktiski.

“Vispār pie praktiskās darbošanās tikšu pavisam drīz, jo 12. jūlijā man sākas prakse,” viņš priecīgi stāsta.

“Tas bija pēdējais datums, kad varēju sākt, lai paspētu to iziet. Būšu palīgstrādnieks SIA “Energolukss” – firmā, kas uzstāda ģeneratorus, arī elektromobiļu uzlādes stacijas, solārās iekārtas u. c.

Prakses vietu atradu pats caur savu tagadējo darbu. Šī firma bija mūsu klienti, pirka preces noliktavā. Man jau ir līgums, nojaušu, ka būs jādodas izbraukumos ar elektromontieru brigādi, vienošanās, ka būs arī samaksa.

RVT arī nodrošina prakses vietas, piemēram, “Rīgas satiksmē” vai “Latvijas dzelzceļā”, taču tur neko prakses laikā nemaksā. Tas man atkal nederēja, kaut gan domāju, ka ļoti interesanta prakse būtu bijusi “RS” tramvaju parkā, kur man arī piedāvāja.

Tomēr es strādāju, pagaidām no noliktavas darba neatsakos, jo tagadējā darbā vadība darbinieku izglītošanos atbalsta un manu vietu arī prakses laikā saglabā. Nupat aprīlī – arī pandēmijas laikā – apprecējos, man ir sava ģimene, nevaru aiziet divus mēnešus tādā praksē, kur neko nemaksā.”

Cer, ka automatizētā nākotne nekļūs garlaicīga

Jānis Žipris ir cilvēks, tā sakot, vīra spēka gadu pašā sākumā. Mazliet aprunājāmies arī par to, kā viņš un jaunā ģimene redz savu nākotni Zaļā kursa, klimata pārmaiņu un citu tagad jau diezgan skaidri iezīmēto globālo pārmaiņu kontekstā. Vai viņš ar savu jauno profesiju nākotnes “džungļos” spēs iztikt?

“Elektrotehniķis ir ļoti plaša profesija. Var vilkt gan kabeļus mājās un ofisos, likt iekārtas, uzraudzīt vitāli svarīgus objektus utt. Sieva arī prasa – nu ko ar šo profesiju darīsi tālāk? Nevaru teikt, ka šobrīd man būtu viens konkrēts mērķis. Izmācīšos un skatīšos pēc iespējām. Varbūt palikšu strādāt uzņēmumā “Energolukss”. Taču vispirms jāizmācās! Tad jau arī redzēs, kāda būs mana kvalifikācija, tad arī nopietni domāšu par darba maiņu.

Šobrīd man ir nepilni trīsdesmit gadi, būs jauna profesija, jauns darbs un droši vien jauna karjera. Kā taisos nodzīvot, piemēram, līdz četrdesmit gadiem? Tik tālu, godīgi sakot, nedomāju. Dzīves koncepts pamatā tomēr saistās ar pilsētu. Ar sievu tagad pirksim savu dzīvokli. Varbūt pēc gadiem divdesmit nonāksim līdz savai mājai ārpus Rīgas. Viss tomēr atkarīgs no darbavietas – abi tagad strādājam Rīgā, turklāt mūsu darbi nav tādi, ko varētu veikt attālināti,” spriež Jānis.

Cik tālākizglītības studentu skolā tagad ir? Par to stāsta RVT Pieaugušo izglītības centra metodiķis Guntars Lobs: “Pie mums pieaugušie var apgūt visas tehnikumā apgūstamās kvalifikācijas. Izņemot skaistuma kopšanu, tūrismu un ēdināšanu. Pieprasītākās šobrīd ir elektrotehniķa un grāmatsējēja kvalifikācijas tālākizglītības programmas. No pilnveides programmām pieprasītākās ir “Adobes” un “Autocad” datorprogrammu apguve, kā arī mēbeļu uzbūves tehnoloģijas apguve.

Vasarā mūsu pieaugušie ir mācību praksē. Mācās 29 elektriķi, paralēli 20 cilvēki attālinātā mācību formā apgūst datorprogrammu “Adobe Indesign”.

Aizvadīto trīs gadu laikā ES fondu atbalstītās mācības pie mums beiguši pavisam 678 audzēkņi, pastāvīgi ceļam arī pedagogu un citu pieprasītu profesiju pārstāvju kvalifikāciju. Kopumā pieaugušo izglītības sistēma ir tāda, kāda mūsu valstī izveidojusies ekonomika. Valstīs ar normālu rūpniecību un citādi būvētu ekonomiku tādās skolās kā mūsējā students nokļūst tikai ar darba devēja starpniecību.

Domāju, ka viens no šķēršļiem plašākai pieaugušo tālākizglītībai tagad ir ilgais izglītības programmu īstenošanas laiks cilvēkiem, kuri ir pašlaik nodarbināti un mācībām var veltīt tikai vakarus vai sestdienas.

Raksta autors: Ilmārs Randers. Raksts publicēts Latvijas avīzē 10. jūlijā 2021. gadā.