PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Reiz, jau sensenos laikos, cik nu es atminos, mūsu tehnikuma vecajā ēkā bija tādi trīs mazi, mazi lodziņi ar kādu stienīti pa vidu, lai pat galvu nevarētu iebāzt… Un aiz lodziņa bija istabiņa. Istabiņā bija seifs. Un no seifa visiem aldziņu deva… Ārpusē divas reizes mēnesī gara rinda stāvēja…
Tagad tāds lodziņš vairs tikai viens. Aiz lodziņa telpa ir liela, un arī tajā ir dārgumi…Un pie lodziņa allažiņ redzēt var Veru…
Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus no Veras rokām mēs saņemam kādu vērtību prātam un Dvēselei un arī pārdomu mirkli par Dzīvi un cilvēka vietu laikā un telpā…
Šodien es pirmo reizi esmu lodziņa otrajā pusē un sarunājos ar vienu no mūsu bibliotekārēm – Veru Ivanovu. Vera ir absolvējusi mūsu tehnikuma Ekonomikas nodaļu, pēc tam piecus gadus Pēterburgā studējusi bibliotēku lietas.

Livars – Tu esi viens no mūsu saimes vissportiskākajiem cilvēkiem. Darbiņā mēs bieži sastopamies uz kāpnēm, kuras arī ir visnotaļ labs trenažieris. Un tad nereti tev noskaitu pantu no Plūdoņa uzmundrinājuma: ”Es kāpt gribu kalnā visaugstākā. Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā…’”
Ojārs – Minimālā izkustēšanās – pēc pusdienām rokas pulkstenim uzvilkt atsperīti… Bet tā ir pārlieku pieticīga kustība. Labāk tomēr ir katru nedēļu paskraidīt, ja neko vairāk, tad vismaz pasēņot.

Visu tik gaidītā vasara, šogad tik īpaši skaistā, pat nereti svelmainā vasara, varētu sacīt, ir pagājusi …
Šodien jau pirmais septembris.
Nedaudz pavēss, salīdzinoši, bet spīd spoža jo spoža saulīte un noskaņojums vienkārši lielisks.
Tikko ir beidzies mūsu tehnikuma bijušā audzēkņa, tagad Doma baznīcas draudzes mācītāja Elija Godiņa vadītais dievkalpojums. Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad varam visi vienlaicīgi un vienuviet satikties – baznīcā, lūdzot Dieva svētību jaunajam dzīves un darba cēlienam.
Vēl sirdī skan Elija izsacītais Kristus vēlējums: „Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”.

Livars – Aiz loga vējš šūpo tukšos ābeles zarus…
Vakar aizlidoja dzērves…
No pelēkajām debesīm nokrīt pa skumjai lietus lāsei…
Ja es tev piedāvātu ceļojumu uz tālām un siltām zemēm, pavadīt ziemu vienam uz kādas vientuļas salas – kuras trīs lietas Tu noteikti ņemtu sev līdzi, Oskar?
Oskars Putniņš – Jautājums sens kā pasaule, bet vēl joprojām nav ne pareizās, ne nepareizās atbildes… Domāju, ka ar trim lietām būtu par maz, bet ja atpūsties no ikdienas, tad šie priekšmeti noteikti nebūtu tehniski – drīzāk kāda noputējusi grāmata, kuru jau sen biju plānojis izlasīt, piezīmju klade un kāds gardums. Ne dienu nevaru iztikt bez kāda našķa!
Livars – Atbilde man liek vilties… cerēju uz interneta pieslēgumu, satelīta televīziju un mobilajiem sakariem…
Oskars Putniņš – Patiesībā arī mājās man nav interneta un televīzijas. Manuprāt, istabā ir labāka aura, ja nav nekā no tehnikas! Vienīgais, kas man ir – portatīvais dators, kuru pēc darba nolieku atvilktnē… un apkārt nekas nemirgo, nedūc un netraucē atpūsties no darba un studijām.
Livars – Lai nu kā, bet ierakstot tavu vārdu slavenajā Googlē uzzinu, ka ir tāda grupa „Cilvēks ar putniņu” vokālists – Oskars. Vai tas esi Tu?
Oskars Putniņš – Sakritība tiešām apbrīnojama, bet diemžēl nē, tas neesmu es.

-    Jāzep, kā tu jūties, visu mūžu ar tik slavenu vārdu dzīvojot?
-    Mani vecāki ir cēlušies no Latgales un bija dziļi katoļticīgi ļaudis. Pēc Bībeles mēs zinām, ka Jāzeps bija arī tas, kurš palīdzēja Marijai Dieva Dēlu audzināt. Jāzeps tiek uzskatīts par visu ģimeņu aizbildni. Un patiesībā es varu būt lepns, ka man ir tāds vārds izraudzīts.
-    Gribētos sacīt – Jāzeps un viņa brāļi…
-    Bet tev jāsaka – Jāzeps un viņa māsas…
-    Kā tu nokļuvi Rīgā un pie mums?
-    Mani septiņdesmitajā gadā kā transporta uzņēmuma vadītāju pārcēla uz Rīgu. Un es jau pusotru gadu biju nostrādājis Rīgas 25. vidusskolā, kur mācīju auto lietas. Bet Rīgas Industriālajā politehnikumā, kā to tajos laikos sauca, mani iesaistīja mans kora biedrs Ojārs Feldmanis. Tātad šeit esmu jau kopš 1987. gada.-    Tu sarunā pieminēji kori, bet es zinu, tev ir vēl divas visai interesantas nodarbes – esperanto valoda un arī tādas savādas rakstu zīmes, kuru skaidrotājs vai tulks tu esi.

Tā par sevi kādā sarunā man atklāja mums daudziem zināmā saskarsmes pasniedzēja, diplomēta psiholoģe – Liene Sastapa.
Un pie sevis nodomāju, jā…un šodien ir pats labākais laiks savu sapņu piepildīšanai, jo šodien es dzīvoju…
Bet es arī saprotu to, ka mūs, ikkatru cilvēku pavada arī atmiņas, piedzīvotais un notikumi, kurus tā pa īstam, ne varam, ne arī gribam aizmirst…
Notikumi, kuri patiesībā ir veidojuši un arī turpina piepildīt mūsu vissatraucošāko piedzīvojumu, kuru saucam skaistā vārdā – dzīve…
Tava, mana, mūsu… arī mūsu Tautas un Valsts dzīve…
Mēs ar Lieni runājam par nākotni, bet tā tomēr ir celta uz pagātni… Pagātni, kuras pamatus ļoti agri ir veidojusi pienākuma apziņa, atbildības sajūta un liels, ļoti liels darbs. Arī cīņa starp manu gribēt un varēt.
Un vēl – izturība… Neatlaidība, arī patstāvība un mērķtiecība…
Un tas viss vienā cilvēkā…

Latvijas Reitingi